×

Jaunumi

11 bērnu mamma. Riteņbraucēja. Skrējēja. Un vēl..

Spilgteņi

Ghetto Games

2. maijs, 2021, 12:28

Iepazīsties ar Baibu Ozolu - vienu no For Fun aktīvākajām dalībniecēm. Viņa ir super-sieviete.
Pēc šī stāsta izlasīšanas noteikti vēlēsies iziet pastaigā, noskriet pāris kilometrus vai doties braucienā ar riteni.

Vispirms sākšu ar to, ka esmu aktīva dzīvesveida piekritēja jau kopš bērnības. Man sportiskās aktivitātes ir kā gaiss, ko elpot. Iešana, skriešana un velobraukšana man ir kā atpūta, atslodze no ikdienas rūpēm un stresa mazināšanas līdzeklis, zāles pret garlaicību un nogurumu. Ritenis ir mans labākais psihologs, tam visu var izstāstīt un pedāļos iemīt. Ikdienā sportoju, jo pēc 11. bērna piedzimšanas gribēju atgūt savu svaru kāds man bija pirms kāzām. Nomest vismaz 8 kg. Tāpēc cenšos. Visādi iet. Bet atlaides sev nedodu. Mērķis ir un uz to ir jāvirzās. 
Riteņbraukšana man ļauj tikt vaļā no ikdienā uzkrātā stresa, noguruma. Ātri minot pedāļus, es varu dabūt no sevis laukā uzkrāto negatīvo enerģiju un uzlādēties ar adrenalīnu un pozitīvajām emocijām, kas rodas sportojot un sasniedzot katru uzstādīto mērķi. 
Kā es izdomāju pieteikties izaicinājumam? Ļoti vienkārši. Šajā platformā nonācu īsi pirms savas dzimšanas dienas, kad tika izsludināta pieteikšanās iniciatīvai #jelgavasporto, kurā es nolēmu piedalīties, jo gribēju sev dzimšanas dienā uzdāvināt neparastu piedzīvojumu un nebijušas emocijas, neaizmirstamas atmiņas. Uzdevums bija noiet 100km no 25.janvāra (manas dzimšanas dienas) līdz 28. februārim. Es šajā laikā nogāju (un daļu arī noskrēju) 731.5 km. Vai sals vai sniegs, man jau bija izstrādājies režīms noiet 20 līdz 30 km dienā. Tas daļēji bija saistīts arī ar to, ka sākās attālinātā mācīšanās, un man mājās tobrīd bija 5 skolnieki un 3 pirmsskolas vecuma bērni. Bija stress ne pa jokam un neziņa, kā to visu realizēt, tāpēc sapratu, lai arī kā - jo vairāk stresa, jo vairāk kustības. Es sev teicu: "Dari, ko vari! Dari labu. Labu sev un citiem!" Citiem labu vari iedot, ja pats esi sakārtots un labs, tāpēc, kad visi bija mājās, atrast sev telpu pabūt vienai, bija sarežģīti. Es sapratu, ka vienīgā iespēja ir doties ārā. Un tā centos ikvakaru sev uzdāvināt mieru un klusumu, ejot garos pārgājienos. Es  priecājos un ļoti novērtēju, ka mēneša laikā biju kļuvusi par visaktīvāko sievieti, kura bija sakrājusi visvairāk km. Un izgriezu pogas dažiem stiprā dzimuma pārstāvjiem. 
Tāpēc arī ļoti likumsakarīgi, ka man bija jau izstrādājies noteikts režīms būt ārā vairākas stundas - vēsumā, klusumā, klausoties mūziku vai vienkārši baudot apsnigušo mežu burvību. Es vēl nekad agrāk nebiju pavadījusi tik daudz stundu ārā ziemas laikā. Un šobrīd to atceros kā vislabāko laiku savā dzīvē. Mēs bieži braucam uz mežu ar ragavām, gājām piknikos ar bērniem un vakaros gāju 2h atpūsties no bērniem, lai būtu klusumā vai klausīties nomierinošu mūziku, vai grāmatu lasījumus, vai radio intervijas. Tas bija uzdāvināts laiks sev. Laiks esot kopā ar sevi, ieklausoties sevī.
Protams, man bija milzīgs pārsteigums, ka es varēju tik daudz paveikt, bet man nekas cits neatlika, kā kopt tradīciju un ikvakaru doties pastaigā, lai pabūtu viena. Tā bija kļuvusi par manu atkarību. Nepieciešamību. Sakārtot sevi, domas. 
Un tā, kā visi izaicinājumi kaut kad beidzas, beidzās arī Jelgavas iniciatīva. Pēc tam es nodomāju, ka varētu pamēģināt braukt ar riteni + iet + skriet. Martā #jelgavasporto komandu izaicinājumā mūsu komanda sakrāja visvairāk km. Es biju 5.vietā. To visu var apskatīt manā distantrace profilā. Un tā kā aprīlī laiks kļuva siltāks, es varēju braukt ar riteni daudz biežāk un tikpat likumsakarīgi, ka ieraduma spēks pieprasīja sameklēt jaunu izaicinājumu. Pat vairākus. 
Ļoti priecājos, ka man izdevās turēt līdzi jaudīgajiem stiprā dzimuma pārstāvjiem. Un es neturējos 4.vietā. Pa dienu es ar savu "darba zirgu" braucu ar bērniem velovāģī, bet vakaros ņēmu savu sporta rumaku, lai no sirds izplosītos pa ielām un šosejām. Savā mūžā nebiju redzējiusi tik daudz stirnu, ežu, stārķu, cik šo braucienu laikā man izdevās sastapt. Sestdienas bija manas laimīgās dienas, tad es varēju doties velo ekskursijā uz visu dienu. Paldies vīram par šo iespēju un atbalstu. Tajās dienās es nobraucu maksimālos attālumus: 111 km uz Tukumu, 80 km uz Dobeli un Tērveti, 130 km uz Iecavu un Dalbi, 92km uz Ķemeriem un Torņakalnu. Ikdienā braucu apmēram 10 km, un vakarā vēl 20 - 40 km. 
Motivāciju nebija jāmeklē, man bija mērķis tikt labāko pieciniekā. Citādāk nebija jēgas nemaz piedalīties. Un tāpēc atlaides sev nedevu. Pēdējā dienā bija drēgns un ilgstoši lija lietus, todien es sapņoju tikt līdz Aucei kā reiz savos 13 gados devos turp ar velosipēdiem ar brāli un labāko draudzeni, jo bērnībā dzīvoju blakus Auces upei. Sapratu, ka tik aukstā lietū nebūs prātīgi braukt tik tālu, tāpēc mierīgi sagaidīju, kad lietus pierima,  vīrs, pārnācis pēc darba, pārņēma stafeti būt mājās kopā ar 8 bērniem. Todien izpalika dienas brauciens, tāpēc man ļoti vajadzēja kādu motivāciju. Es ātri izdomāju un sev teicu: "Klausies, Baiba, tavā rīcībā ir laiks līdz pl. 23.59. (mazāk kā 6 h). Un tev ir iespēja. Ja tu līdzi pusnaktij nobrauksi 130km, cik tu vēl nekad neesi braukusi, tu varēsi uz māmiņu dienu uzdāvināt sev Garmin sporta pulksteni - tādu, par kuru jau sen sapņoji." Un es mēģināju. Laiks bija fantastisks. Bija labs ātrums. Ceļgali gan nesolīja, ka spēks pietiks tādai distancei, bet mērķis bija jāsasniedz. Un man ir tāda īpašība, ja es kaut ko iesāku, tad ir jāpabeidz un jācīnās līdz galam. Un es cīnījos. Cīnījos ar 2 nevaldāmiem suņiem mežā, ar " negribu vairāk braukt" un nežēlīgu aukstumu pirkstgalos, brīžiem arī ar vēju pacīkstējos. Bet man bija mērķis- tikt līdz laika finiša līnijai ar nolikto km likmi. Un es to pēdējiem spēkiem un burtiski pēdējās sekundēs izdarīju. Un nu man nav vairāk, kur atkāpties. Jāmeklē pulkstenis. 
Izaicinājums noslēdzās un es sev apsolīju, ka maijā pāriešu vairāk uz skriešanu. Noteikti vēlreiz nepieteikšos Ghetto Games velo izaicinājumam. Tiesa gan, nepagāja ne cik stundas, es pieteicos visos iešanas un velo izaicinājumos. 
Man taču tagad būs sporta pulkstenis un būs vieglāk braukt, nebūs visu laiku no kabatas jāvelk ārā telefonu, lai redzētu nobraukto km skaitu! Jo šajā mēnesī tieši pārgājiena laikā nokrita zemē un stikls bija pagalam. Nedēļu nevarēju tālu aizbraukt, jo pagaidu lietošanā iedotais telefons ātri izlādējās.
​​​​​​ Es noteikti iesaku piedalīties Ghetto For Fun projektā, jo tas tiešām būs neaizmirstams piedzīvojums. Kā es parasti saku un mācu bērniem: "Nepamēģināsi, neuzzināsi! Tāpēc tikai uz priekšu!" 
​Laiku vienmēr var atrast, vajag tikai to ļoti vēlēties. Katram cilvēkam ir nepieciešams laiks sev un šī ir lieliska iespēja būt ar sevi. Es pa ceļam uz Ķemeriem pusi dzīves domās pārcilāju un pārdomāju. Un bija tik labi - nedomāt par pandēmiju, bet par vislabāko, kas ir noticis manā dzīvē. Tāpēc milzīgs paldies Jums par šo iespēju piedalīties virtuālajās sacensībās un lielisko iniciatīvu izkustēties! Man tas izvērtās neaizmirstamā piedzīvojumā.

 
Pāris smieklīgi atgadījumi no piedzīvotā-

 Vienā vakarā nobraucu 44km. Zināju, ka esmu 3.vietā, bet pēc brauciena skatos, ka esmu nonākusi 1.vietā. Man bija tāds šoks. Izrādās, sistēma bija dubultojusi manus rezultātus. Es nevarēju aizmigt nevis no pārguruma, bet no tādas ziņas. No rīta sazinājos ar Distantrace puišiem, viņi visu pārbaudīja un sakārtoja, tā ka es atkal varēju priecāties par savu reāli paveikto km daudzumu. Man patīk godīga cīņa un man nebūtu nekāda gandarījuma, ja šādā veidā tiktu pie uzvaras, jo tā es neizbaudītu cīņu līdz galam.
​​​​Ja šo vispār varētu saukt par kuriozu.. Stāstu vīram par to, ka atklāju, ka no dzelzceļa pārbrauktuves līdz Ozolniekiem ir tādi viedie ceļa stabi, kuri tumsā reaģējot uz lukturīša gaismu, iezīmē ceļu, ieskanējās un iemirgojās. Kas man bija kā milzīgs pārsteigums, jo nekad naktī bo Dalbes uz Jelgavu nebiju braukusi. Vīrs tikai nosmējās, ka mam pēc 100 km sasniegšanas esot jau rādījies. Gluži kā Sprīdītim ar purva rāvas uguntiņām.. Tad nu es izaicināju vīru braukt ar mani kādu vakaru ekspedīcijā un pārbaudīt tos gudros ceļa stabiņus. Ko mēs noteikti arī izdarīsim. Mums būs randiņš ar riteņiem Rīgas - Jelgavas šosejas posmā aiz pārbrauktuves...mirgojošu lampiņu un mūzikas pavadījumā..
Dažreiz domāju, nevar jau saprast, kas ir mani konkurenti - vienaudži vai puikas no skolas sola, kuri var braukt visas dienas garumā, ja negrib mācīties. Bet es braucu tikai tad, kad varēju, kad bija pabaroti bērni, izdarīti pienākumi, paskaidrotas mācības, satīrīta māja. Un tā kā esmu izteikta pūce, tad tie parasti bija vēlie vakari. Un diez vai kāds no konkurentiem un līderiem iedomājas ar ko viņi sacenšas - ka starp daudziem vīriešiem cenšas ielauzties 11 bērnu mamma. Tas man šķita visinteresantākais fakts. 


Brīvības skrējienā pieteicos jau sen. Skriešu 5 km un 10 km. Un varbūt, ja paliks vēl spēks, tad ar bērniem kopā vēl noiesim kādu piecīti.


Paldies par iespēju pacīnīties ar sevi un citiem! 
Lai izdodas visi jaukie un aktīvie projekti!