×

Jaunumi

"Apgriezt ikdienas ierasto ritmu par 180 grādien ir iespējams!" kā tas ir izdevies #forfun dalībnicei Karīnai?

#FORFUN

Sintija Leimane/ Asnāte Raga

5. augusts, 10:38

"Man stāsts nav par sportisko rezultātu, bet par gribasspēku un spēju atrast savu motivāciju kustēties vairāk, ēst veselīgāk un justies labāk. Es ļoti ceru, ka sabiedrībā sāks pievērst lielāku uzmanību gestācijas diabēta problēmai un tam, ka diagnoze ir iekšējs kliedziens pēc palīdzības, nevis injekcijām!" stāsta dalībnice Karīna atklāti par to, kā savu dzīvi apgrieza par 180 grādiem! Un, jā, tas tik tiešām ir iespējams! 

"Biju izvēles priekšā – insulīna injekcijas vai apgriezt savu ikdienu par 180 grādiem un beidzot sākt domāt, ko es ēdu, kāpēc es ēdu un kustēties – vismaz 40min dienā." Kas ir gestācijas diabēts un kā ar to tikt galā, lai dzīve nebūtu mokas?

Mans iešanas stāsts patiesībā aizsākās šī gada janvārī, kad, neskatoties uz laikapstākļiem sāku iet ar mazuli laukā uz viņa diendusām. Mana motivācija bija mana veselība, jo gaidot mazulīti man atklāja gestācijas diabētu un tas bija pirmais nopietnais pieteikums ļoti stingram režīmam – sports, uzturs un ūdens. Pamatojums – iespējams iedzimtība, bet iespējams mazkustīgais dzīvesveids, garas darba stundas sēžot un protams ēdiens, kas neko citu bez kalorijām nedod.

Biju izvēles priekšā – insulīna injekcijas vai apgriezt savu ikdienu par 180 grādiem un beidzot sākt domāt, ko es ēdu, kāpēc es ēdu un kustēties – vismaz 40min dienā. Šis laiks bija lielisks atspēriens, lai mācītos, kas ir uzturs, ko tas dod un, ka patiesībā nav jāpārtiek tikai no salātu lapām un ūdens, lai sakārtotu iekšējos procesus. Mācījos, daudz kustējos un ļoti stingra disciplīna deva gaidītos rezultātus. Mērķis bija sasniegts – zāles nebija jālieto un mums piedzima veselīgs mazulītis.

Pēc dzemdībām mana daktere brīdināja, ka nekas jau nebeidzas un tas noteikti bija sarkanais signāls no organisma, ka nevar tagad atslābt, sākt ēst atkal visu pēc kārtas. Manam jaunajam dzīves ritmam un ieradumiem bija jākļūst par ikdienas normu uz visu dzīvi. Iespējamība pēc gadiem saslimt ar cukura diabētu ir visai liela. Man tas šķita ļoti biedējoši.

Pirmos mēnešus koncentrējos tikai uz laiku kopā ar mazulīti, viss bija jauns un nepierasts, turpināju gatavot ēst un piedomāt pie savas ēdienkartes, jo zīdot bērniņu tas bija svarīgi mums abiem diviem. Pateicoties dzīves pagriezienam, esmu pievērsusies ēst gatavošanai uz visiem 100% un nu jau vēl vairāk, pierādot, ka ēdiens bez sāls un necepts sviestā var būt patiesi garšīgs. To novērtē gan mūsu mazulis, gan arī mans vīrs. 

Paralēli ar savām receptēm dalos IG kontā @es.gatavoju, jo, kad mani nostādīja fakta priekšā par gestācijas diabētu, sakāros ar problēmu, ka informācija par to, ko tad vajadzētu ēst un  kā gatavot ir visai skopa. 

Pēc pāris mēnešiem sāku lēnām jau iedzīvoties ikdienā un paskatoties uz sevi spogulī sapratu, ka ir laiks darīt ko lietas labā, vasara tuvojas. Arī es neesmu izņēmums un ne vienu reizi vien esmu apsolījusies vairs nekad neizlaisties, sportot sākšu rīt vai ko tamlīdzīgu. Es to saucu par cilvēcisko faktoru – kas bieži parādās - vēlme sevi pažēlot, iepriecināt ar kārumiem, sulīgu burgeri, pagulēt, paslinkot utt. 

Tā kā ar mazo bija jāiet laukā divas reizes dienā, tad sapratu, ka šis ir mans laiks un patiesībā staigāšana ir lielisks kardio treniņš. Papildus mani motivēja māmiņu kopīgie izaicinājumi, kur iedegās mana vēlme noiet vairāk, būt TOP 3. 

Rezultāti – papildus enerģija, mundrums, prieks, kūstošie kg, izaicinājumā nokļūšana TOP 3, jo izrādās es to varu - mani aizrāva. Paldies arī manam mazulim, kas tik pacietīgi gulēja ratos un to dara vēljoprojām.

Maijā uz Ghetto Games izaicinājumu mani uzaicināja draudzene Inese. Mēs jau bijām sākušas sava starpā sacensties izmantojos Samsung Health aplikāciju. Katru dienu tika noieti līdz pat 30km… soļu bija daudz. Pieteicāmies izaicinājumam ar domu, kāpēc nē, tikai papildus motivācija. 

Jūnijā piedalījāmies #hikeforfun, kur mūsu mērķis bija noiet 40 km. Likām maksimālo km skaitu, lai būtu kārtīgs izaicinājums pašām sev, tomēr, katru dienu noejot vismaz 20km, arī šis bija diezgan viegli pieveicams. 

Man, kā mazkustīga dzīvesveida piekritējai (gaidot mazulīti sporta aktivitātes bija ļoti saudzējošā režīmā, nevarēja uzreiz mesties lielajā sportā), tas lika aizdomāties, "hei … ir sasniegts ļoti labs līmenītis" un arī Inese man sāka teikt, ka nu jau es vairs sen sevi vairs nevaru saukt par "nesportisku".

Augstākais punkts man noteikti bija #runforfun. Izaicināju sevi noskriet 15km, jo ikdienā skrēju 6-10km. Tomēr draugi teica, ja vari noskriet 15, tad arī 21km būs pieveicams, kas arī piepildījās. Tajā dienā saslēdzās visas zvaigznes – laikapstākļi, iekšējās sajūtas un pārliecība, ka es to varu. Skrienot visu laiku domāju, cik tās būs saviļņojošas emocijas, kad varēšu teikt – es noskrēju 21km. Mans pirmais pusmaratons, biju un vēljoprojām esmu ārkārtīgi lepna, ka to izdarīju, jo līdz šim domāju, ka to var tikai ar kosmisku spēku apveltīti cilvēki. 

Piedalīšanās izaicinājumā, uzliekot arvien augstāku mērķi un to sasniedzot, deva pārliecību par sevi, ka arī es to varu. Biju kļuvusi aktīva, sportiska, enerģiska un tas ko redzēju spogulī beidzot man patiešām patika. Tiku vaļā no visiem liekajiem kg, kas savukārt labvēlīgi ietekmē manu sākuma problēmu – cukurs un tā pārstrāde organismā. Tagad visi iekšējie procesi bija iekustināti, protams, neaizmirstot 3.svarīgāko lietu (1. kustība, 2. veselīgs uzturs) – ūdeni. 

Godīgi sakot, to, ka iespēja ir uzvarēt visā Ghetto Games izaicinājumā, es pamanīju tikai pēdējās nedēļās jūlijā. Visu izaicinājuma laiku bija azarts un prieks sacensties individuāli ar Inesi, vēlme noiet vairāk, uzvarēt. Paldies manam mazulītim, kas ir cītīgs līdzbraucējs, jo izaicinājuma lielāko soļu skaitu esmu nogājusi ar ratiem. Mammas var!

Tas noteikti bija fantastisks piedzīvojums, un nenoliegšu gandarījuma sajūta uzvarot ir liela. Liels paldies Inesei, kas sāka iet tik daudz, ka dažkārt pat netiku līdz. Spēcīga konkurence man palīdzēja. Man vienmēr labi strādā jautājums: “A, ko? Vai tad es nevaru?“

Milzīgs paldies manam vīram, kas atbalstīja, staigāja arī ar mums kopā un bija saprotošs, kāpēc ir jāiet laukā, kad snieg, līst lietus vai ir jau tumšs. 

Man stāsts nav par sportisko rezultātu, bet par gribasspēku un spēju atrast savu motivāciju kustēties vairāk, ēst veselīgāk un justies labāk. Es ļoti ceru, ka sabiedrībā sāks pievērst lielāku uzmanību gestācijas diabēta problēmai un tam, ka diagnoze ir iekšējs kliedziens pēc palīdzības, nevis injekcijām. 

 

Aktivitātes notiek sadarbībā ar Rīgas Domes atbalstu