×

Jaunumi

"Dažreiz vienkārši gribas aiziet uz Grīziņkalnu un paskrūvēt tribīnes tikai tāpēc, lai izlādētos."

Spilgteņi

Sanita Vitkovska

14. janvāris, 15:55

Turpinot mūsu Ghetto lēdiju stāstus, ar savu pieredzēto dalās Ghetto Games pasākumu koordinatore Anna Lazdiņa. Viņa ir tā, kas pat nakts vidū pratīs atbildēt uz ikvienu jautājumu, kas saistīts ar turnīru organizēšanu.

Kā sākās tava darbība Ghetto Games? 

Mana darbība Ghetto Games sākās pirms pieciem gadiem. Pirmo gadu es nostrādāju Ghetto Pieturā, jo mana labākā draudzene pašā sākumā mani uz turieni aizveda. Tajā laikā es iepazinos ar ļoti lielu daļu no Ghetto Games brīvprātīgajiem, tai skaitā arī ar cilvēkiem no tehniskā departamenta.

Tā kā es ilgu laiku pavadīju tieši Grīziņkalnā, es iepazinos arī ar tehniskā departamenta direktoru, mēs izveidojām ļoti labas attiecības un satikāmies arī nesezonā. Pavasarī viņš man piedāvāja nākt strādāt uz tehnisko departamentu, es piekritu. Pirmās divas vasaras es nostrādāju Ghetto Games kā brīvprātīgā un man ļoti, ļoti patika, es iepazinos ar ļoti daudz jauniem cilvēkiem.

Es pat nezinu, kur citur būtu iespējams iegūt pieredzi tādos apmēros trīs mēnešu laikā. Pagājušajā gadā es sāku organizēt florbola turnīrus, pieslēdzos arī futbola pasākumiem no organizatoriskās puses. Rudenī es sapratu, ka tas ir tas, kas man ļoti patīk, tāpēc es sāku mācīties pasākumu producēšanu. Vispār man nenormāli patīk visas tās tehniskās lietas, jo dažreiz vienkārši gribas aiziet uz Grīziņkalnu un paskrūvēt tribīnes tikai tāpēc, lai izlādētos. Bieži vien es jokoju, ka tētim es biju otrā meita un viņš nezināja, vai viņam būs dēls, līdz ar to viņš man iemācīja daudzas tehniskas lietas. 

Kas tevi ikdienā motivē?

Mani motivē tā apziņa, ka katra diena, ko mēs nostrādājam, ir solis tuvāk sezonai. Tā enerģija, ko mēs iegūstam vasaras sezonas laikā tā uzlādē, ka mums ir motivācija ar lielu atdevi strādāt visu atlikušo gadu. Pēc tam, ziemas sezonā skatoties visas tās bildes, es redzu tās neaprakstāmās emocijas gan sportistiem, gan skatītājiem. Man liekas, ka cilvēki ir mana galvenā motivācija. Tas ir iemesls, kāpēc es daru to, ko es daru. 

 

Kāds ir bijis tavs spilgtākais notikums Ghetto Games?

Tādu ir ļoti daudz! Viens no tiem noteikti bija manā trešajā vasarā Grīziņkalnā, kur notika Ghetto Fight pasākums. Iepriekšējā dienā bija bijusi mana dzimšanas diena, bet es nevienam nebiju to teikusi, jo es īsti nesvinēju, nebiju arī likusi neko sociālajos tīklos.

Tajā brīdī es biju tehniskajā konteinerī un taisīju balvas nākamās dienas futbola uzvarētājiem. Pēkšņi es dzirdu, kā Raimonds mikrofonā runā par meiteni, kura atrodas parkā no septiņiem rītā līdz pat pēdējā cilvēka aiziešanai. Es sāku ieklausīties, un pēkšņi viņš saka: “Nu, Anniņ, nāc laukā, lai kur tu arī būtu ielīdusi!” Es iznācu, mani izsauca uz centrālo laukumu, iesauca iekšā ringā, lai uzdāvinātu man milzīgu puķu pušķi un apsveiktu dzimšanas dienā. Tajā brīdī Grīziņkalnā bija, nepārspīlējot, aptuveni četri tūkstoši skatītāju.

Tajā laikā man nepatika pasākumos atrasties centrālajā laukumā un man gribējās ielīst zemē, bet es aizgāju. Tagad, kad skatos bildes no šī notikuma, saprotu, ka tomēr tas bija neaizmirstams moments. 

Vai ir kaut kas, ko tu gribētu mainīt pašreizējos Ghetto Games pasākumos? 

Šī brīža situācijā es gribētu, lai pasākumi varētu notikt klātienē. Šobrīd es strādāju ar projektu “VEF Rīgas skolu superlīga” un es gribētu, lai superlīga mums varētu būt klātienē, jo tas tomēr ir citādāk. Tiešais kontakts ar cilvēkiem man ir ļoti, ļoti svarīgs. Man ir būtiski satikt cilvēku dzīvē un just viņa emocijas klātienē. Es no visas sirds ceru, ka vasarā mēs varēsim veidot pasākumus klātienē un ka uz tiem varēs ierasties apmeklētāji. Tas man šobrīd ir vissvarīgākais. 

Kā tieši meitenes varētu vairāk iesaistīties Ghetto Games? 

Es gribētu sākt jau ar to, ka meitenes noteikti varētu iesaistīties spēlējot. Divus gadus atpakaļ mēs iesākām to, ka mēs pašas, Ghetto lēdijas, spēlējām un piedalījāmies, bieži vien pat puišu grupās. Mums pašām noteikti ir jāpiedalās, lai piedalītos arī pārējās meitenes.

Arī tad, kad nav lēdiju nedēļas, man šķiet, ka būtu ļoti vērtīgi turnīriem piesaistīt vairāk tieši lēdiju komandas, jo to mums trūkst. Ghetto Akadēmijā mums ir fantastiskas meitenes, kuras mēs varētu vairāk izcelt, lai arī citi par viņām uzzina. Tās meitenes var sašūt karogu, viņas var uztaisīt VIP zonu un apkalpot cilvēkus, bet tajā pašā laikā viņas var arī skrūvēt ar džekiem kopā futbola laukumus un tribīnes, un no rīta līdz vakaram kapāt tieši tāpat kā džeki. 

Es gribētu pateikt meitenēm – atnāciet un pamēģiniet! Cik es esmu runājusi ar meitenēm, viņas atzīst, ka tajā visā ir kaut kāda vilkme, jo tā tomēr ir tusiņu un prikolu vieta. Sākumā noteikti ir bail, jo tas notiek uz asfalta, un varbūt tas dažreiz izskatās brutāli, bet īstenībā tad, kad spēlē meitenes, tas izskatās citādāk. Es esmu spēlējusi florbolu zālē, un es esmu florbolu spēlējusi arī Grīziņkalnā, un tas ir citādāk, tā ir kā cita pasaule. Es ieteiktu vienreiz vienkārši atnākt un noskaidrot – varbūt tas ir tas, ko tu gribētu darīt vasarā. 

 

Iedvesmojies un lasi arī nākamās intervijas ar Ghetto Lēdijām!