×

Jaunumi

"Getiņā jābūt tādām meitenēm, kuras prot gan mazliet pagrūstīties, gan par sevi pastāvēt!"

Spilgteņi

Sanita Vitkovska

12. janvāris, 16:43

"Getiņā jābūt tādām meitenēm, kuras prot gan mazliet pagrūstīties, gan par sevi pastāvēt, gan, spēlējot bez tiesnešiem, prot arī savstarpēji vienoties ar pretinieku komandu. Tas prasa raksturu." tā domā Ghetto Lady kustības līdere Sanda Gertnere!

Sandai Gertnere ir viena no tām, kura piedzīvojusi Ghetto Games kāpumus un lejas. Bijusi kopā sezonu no sezonas. Un, nu jau klāt 13. sezona! Vairāk lasi par piedzīvojumiem intervijā ar Sandu. Sanda aicina un cer, ka nākamajā sezonā meitenes Grīziņā būs vismaz divas reizes vairāk!

Kā sākās tava darbība Ghetto Games? 

Es Getiņā esmu jau divpadsmit gadus, bet Grīziņkalnā darbojos jau pirms tam – jauniešu organizācijā “Avantis”, kad šeit bija skeitparks. Tajā laikā mēs organizējām ziedojumu kampaņu un 2002.gadā “Avantis” izdevās izveidot tajā laikā Baltijā lielāko āra skeitparku. Es ikdienā organizēju ekstrēmo sporta veidu sacensības – gan Grīziņā, gan pa visu Latviju. 2009.gadā iepazinos ar Raimondu – viņš atnāca pie mums un minēja, ka vēlas taisīt basketbola turnīrus. Vienojāmies, ka es palīdzēšu, un tā arī viss aizsākās. Sākumā es vienkārši darīju visu pēc kārtas, un visu ko vajadzēja (strādāju ar brīvprātīgajiem, meklēju dažādus atbalstītājus, rakstīju vēstules). Šobrīd tas viss ir izmainījies – ņemot vērā to, ka Getiņš ir izaudzis, es mazāk strādāju ar pasākumiem, bet vairāk ar dažādiem projektu konkursu pieteikumiem un dokumentiem.

Nesen pēc tam, kad bijām uzsākuši darboties, Raimonds man jautāja, kāds ir mans sapnis, kuru vēlos piepildīt. Es atbildēju, ka vēlos kļūt par U2 vai Linkin Park menedžeri, un man jau bija plāns, kā es to izdarīšu. Pēc tam Raimonds man jautāja: “Kāpēc tev vajag kļūt par jau kaut kā esoša menedžeri, ja mēs varam uztaisīt paši savu U2?”. Es apstulbu par šādu jautājumu, jo man likās neiespējami izveidot kaut ko tik atpazīstamu. Pagāja laiks, līdz es sapratu, ka tas nemaz nav tik neiespējami. Visus šos gadus mēs esam strādājuši pie tā, lai arī mūsu Getiņš varētu popularitātes un atpazīstamības ziņā, līdzināties Linkin Park vai U2.

Kas tevi ikdienā motivē?

Mana motivācija vienmēr ir bijuši jaunieši. Es ticu, ka jaunieši ir ne tikai mūsu nākotne, bet tagadne – kādi viņi šodien veidosies, tāda būs mūsu Latvija un latvieši pasaulē. 

Mani vienmēr ir fascinējusi tā enerģija, jauda, kas ir viņos un trakās idejas. Jauniešos ir daudz ticības labām lietām un spožai nākotnei. Es ticu, ka tas var būt mūsu sabiedrības galvenais virzītājspēks – ticēt, enerģiski darboties un sasniegt izvirzītos mērķus. 

Kāds ir bijis tavs spilgtākais notikums Ghetto Games?

Pa šiem divpadsmit gadiem tādi ir bijuši ļoti daudz. Ir bijuši gan ļoti skaisti, gan arī sāpīgāki brīži. 2012.gadā Ghetto Games festivālā BMX sacensībās gāja bojā septiņpadsmit gadīgs puisis. Artūrs Griķis. Tajā brīdī es apzinājos, kāda ir mūsu kā organizatoru atbildība un cik sāpīgi var būt zaudēt kādu. Artūrs bija ļoti perspektīvs BMX braucējs – ļoti sportisks, nāca no sirsnīgas un vienkāršas ģimenes. Ejot šim visam cauri, es mūsu apkārtnē un vidē ieraudzīju līdzjūtību, sāpes, arī to, ka, to visu pārdzīvojot, ir jāmācās piecelties un iet uz priekšu. Šobrīd esam ļoti sirsnīgās attiecībās ar Artūra vecākiem. 

Otrs spilgtākais moments, ko es atceros, bija brauciens uz Filipīnām 2016./2017.gadā ar domu attīstīt Ghetto Games starptautiskā līmenī. Mēs braucām uz valsti, kur basketbols ir reliģija. Tur ir 100 miljoni iedzīvotāju, un gandrīz visi spēlē basīti. Mēs vēlējāmies nodibināt kontaktus un atrast kādu, kas varētu rīkot tur pirmos Ghetto Basket un Ghetto Dance pasākumus. Manilā mēs arī aizvadījām savus pirmos starptautiskos pasākumus, un priekš manis tas bija ļoti emocionāli – esam sākuši attīstīt mūsu U2. Pats foršākais šajā braucienā bija tas, ka ar mums atbrauca mūsu tā gada Ghetto Basket čempioni, kuriem saorganizējām basketbola turnīrus ar vietējiem filipīniešiem. Tas bija vienkārši episki. Tajā brīdī es sajutu to, ka mēs varam. Varam izveidot Ghetto Games arī starptautiskā līmenī. 

Trešais spilgtākais moments bija 2019.gada konference, kurā mēs runājām par ielu sporta attīstību pasaulē un Eiropā. Pie mums bija atbraukuši viesi no visas Eiropas. Tajā brīdī mēs tikko bijām saņēmuši arī apstiprinājumu Erasmus+ projektam, lai varētu starptautiskā līmenī taisīt Ghetto Football Euroleague. Un tad es atcerējos to brīdi, kad mēs pirms divpadsmit gadiem ar Raimondu braukājām pa Eiropu, lai iepazītos ar dažādiem organizatoriem, stāstījām par Getiņu  un mūsu idejām sadarboties. Toreiz visi ar šaubām skatījās. Un tagad, pēc visa šī laika, visi tomēr brauc pie mums un grib uzzināt vairāk, sadarboties. Tajā brīdī pārņēma ļoti jauka sajūta par to, ka nu jau mēs esam nākamajā līmenī – ka esam izdzīvojuši desmit gadus Latvijā, un tagad startēsim Eiropas līmenī. 

Vai ir kaut kas, ko tu gribētu mainīt pašreizējos Ghetto Games pasākumos? 

Ghetto Games pasākumos ļoti maz piedalās meitenes un es priecātos, ja viņas iesaistītos vairāk. Manuprāt, šajos sporta veidos meiteņu ir mazāk kā puišu, jo ielu sports ir diezgan skarbs un ass. Gan futbolā, gan florbolā, gan basītī var diezgan viegli “saslimt” ar “asfalta slimību”, tāpēc tur Getiņā jābūt tādām meitenēm, kuras prot gan mazliet pagrūstīties, gan par sevi pastāvēt, gan, spēlējot bez tiesnešiem, prot arī savstarpēji vienoties ar pretinieku komandu. Tas prasa raksturu. 

Kā tieši meitenes varētu vairāk iesaistīties Ghetto Games? 

Ghetto Games ir ļoti forša platforma tāpēc, ka šeit var ne tikai piedalīties sporta aktivitātēs, kas ir basketbols, futbols un florbols, bet mums ir arī Ghetto Dance un Ghetto Akadēmijas brīvprātīgo kustība, kas iesaista arī tos, kam ir dažādi citi – vairāk organizatoriski vai foto/video talanti. Ne vienmēr visiem patīk sports un tas ir pašsaprotami, bet mēs piedāvājam darīt sabiedrībai nozīmīgas lietas, veikt brīvprātīgo darbu. Brīvprātīgo darbs nenozīmē tikai to, ka tu kādreiz kādam kaut ko izdari bez maksas. Patiesībā jebkurš brīvprātīgais darbs ir iespēja apgūt jaunas prasmes, kuras varēs ielikt savā CV, un iegūt jaunus vērtīgus kontaktus. Tādā veidā jaunietis varēs būt daudz konkurētspējīgāks darba tirgū. Tā ir mūsu galvenā doma, aicinot iesaistīties brīvprātīgos. Lai attīstītu Latvijā lielāko ielu sporta un kultūras kustību, nepieciešams liels iesaistīto cilvēku loks un smags darbs 24/7. Bez brīvprātīgajiem Ghetto Games nebūtu tas, kas mēs šobrīd esam.