×

Jaunumi

"Ghetto nav par easy win, Ghetto ir par cīņu ar cieņu!"

Spilgteņi

Sanita Vitkovska

20. janvāris, 19:13

Viena no mūsu Ghetto lēdijām, kas savu darbību uzsāka kā Ghetto TV seja, bet nu jau dara daudz vairāk, ir Sintija Leimane, kas Ghetto komandā darbojas jau ceturto gadu. Viņa uzskata, ka īsta Ghetto lēdija prot uz asfalta uzspēlēt futbolu pat pret džekiem, bet pēc spēles uzvesties kā īsta dāma. Sintija saka, ka viss ir iespējams, vajag tikai uzdrīkstēties.

Kā sākās tava darbība Ghetto Games? 

Šis ir ļoti labs jautājums, jo daudzi to jautā, bet tad es jautāju pretī – Jūs interesē īsā vai garā versija? Ja pavisam īsi – veiksme un izturība. Ja jāstāsta garāk, tad tieši 31.janvāri paliks četri gadi kopš es ar kavēšanos, kas nav ierasti man, nosūtīju pieteikuma video Ghetto TV sejas atlasei. Ir tādas dīvainas sajūtas šobrīd to rakstīt, jo liekas, ka tas notika vakar. Bija neliels satraukums, jo nezināju vai pieņems pieteikumu, jo termiņš bija beidzies. Satraukums, ka nezvana. Tad es iegrimu augstskolas darbos un nedaudz aizmirsu par to, kad kādu dienu man zvana Lauris Zalāns un saka, ka aicina uz otro atlases kārtu. Man bija sajūta, ka esmu laimējusi loterijā vai ka man būtu piezvanījis pats prezidents. Protams, piekritu un teicu, ka būšu. Domāju, kāda iespēja, ka tā, ko izvēlēsies, būšu es, ja tur būs vēl apmēram piecdesmit citi jaunieši. Taču te nu es esmu! 

(nedaudz smejas) Bet ar to nebeidzās satraukums, jo pēc otrās atlases kārtas 10.maijā saņēmu ziņu – Jūs jau ziniet, ka sezona sākas 13.maijā! Tik smieklīgi ir atcerēties to satraukumu. Arī otrajā reizē man zvanīja Lauris. Atceros, ka tajā brīdī es ēdu saldējumu, un, kamēr mēs runājām, tas man rokās izkusa, bet, ja saņem ziņu, ka tevi aicina darboties Ghetto TV komandā, domāju, ka lipīgas rokas un izkusis salčuks ir tā vērts, vai ne? Tad te nu es esmu, četrus gadus vēlāk, vairs pati neuzdodu jautājumus, bet gan atbildu uz tiem. Tas noteikti  nav viegli, ja nu kas.

Kas tevi ikdienā motivē?

Tie ir cilvēki man apkārt, bez šaubām. Pat ja šis laiks nav tas labvēlīgākais, viss taču ir iespējams, katru situāciju var atrisināt, ja vien to vēlas. Kopš esmu sākusi skriet, ne tikai pa darbiem, bet arī priekš sevis, jūtos daudz organizētāka un motivētāka.  Noteikti mani motivē un iedvesmo tas, ka es kādam spēju palīdzēt, sasmīdināt, dot padomu. Arī emocijas. Jā, citu cilvēku emocijas mani motivē doties uz priekšu. Bet nav jau variantu. Sēdēt uz vietas un darīt vienu un to pašu nav manā dabā.

Kāds ir bijis tavs spilgtākais notikums Ghetto Games?

Šis jautājums noteikti liek pakavēties atmiņās, jo ir noticis tik daudz un es ticu, ka vēl daudz kas ir priekšā! Man būtu grūti nosaukt tikai vienu. Katrs pasākums un gatavošanās tam ir nesis kādus spilgtus notikumus. Pastāstīšu par diviem notikumiem. 

Kad atnācu uz Ghetto Games, es sāku darboties florbolā. Lai gan tagad vairāk tas ir basketbols, kur mani ir iespējams satikt, florbols vienmēr būs manā sirsniņā. Tā bija Ghetto Floorball 6.sezonas superfinālu diena. Emocijas jau bija sakāpinātas, jo ir skaidrs, ka šis ir sezonas pēdējais pasākums. Tajā dienā es darbojos gan sociālajos tīklos, gan intervēju viesus un spēlētājus. Getiņā ir tradīcija pēdējā pasākumā apbalvot sezonas labākos spēlētājus, spilgtākās personas. Tam mēs arī gatavojāmies kopā ar Ghetto Floorball komandu, kopā domājām nominācijas. Tā vismaz man šķita. Tobrīd mēs atradāmies centrālajā laukumā, visi gaidīja finālspēli, tāpat arī es. Taču pirms tam notika apbalvošana. Protams, es centos iemūžināt šo mirkli storijā. Vienā brīdī Elīna Kolna (kādreizēja sadarbības partneru un pasākumu koordinatore) man saka, lai iedodu savu telefonu, jo viņa liks storiju. Es ļoti sabēdājos, domāju – ārprāts, es tik slikti tieku galā ar saviem pienākumiem, pat nedaudz asaras jau bija acīs. Līdz brīdim, kad Lauris Zalāns (Ghetto Floorball MC) sauc mani pie pārējiem centrālajā laukumā. Tikai tad es sapratu, kas notiek. Šādi es ieguvu nomināciju “Ghetto Floorball Dvēsele 2018”. Paldies par to Ghetto Games. Tik daudz emociju un atmiņu! Tikai stāvot centrālā laukuma epicentrā var redzēt, ka Ghetto Games ir daudz kas vairāk kā tikai spēle. 

Otrais notikums bija 11.sezonas atklāšana. Lija lietus, vakarā pat bija slapjš sniegs. Ārā, labākajā gadījumā, bija +15 grādi. Bet vai Jūs domājat, ka tas kādu atturēja? Noteikti nē! Tas ir tikai izaicinājums, kuru Ghetto komandai nācās pieņemt un izpildīt ar godu. Bija ieradušās komandas ne tikai no Latvijas. Atceros, kā atbraucēji jautāja Raimondam vai turnīrs vispār notiks, uz ko Raimonds nevilcinoties atbildēja: “Protams notiks, tas taču ir Ghetto”.

 

Vai ir kaut kas, ko tu gribētu mainīt pašreizējos Ghetto Games pasākumos? 

Varu tikai un vienīgi piekrist Sandai un Annai, mūsu Ghetto lēdijām. Par to runājot, paldies Sandai, kas māca par tādu būt. Pasākumos es vairāk gribētu redzēt meitenes. Man šķiet, ka visi domā, ka uz asfalta var dauzīties tikai džeki, bet tā nav. Man ir prieks atrast brīvu brīdi un piedalīties vismaz vienā turnīrā. Šeit stāsts nav par uzvaru, stāsts ir par attieksmi. Ghetto nav par easy win, Ghetto ir par cīņu ar cieņu. Ja kāds man netic, tad apskatiet mūsu foto galerijas. Meitenes spēlē pret džekiem, ja nav savākta pilna grupa. Es tiešām priecājos par to, ka Ghetto Basket šogad spēlēja tik daudz meitenes, kas nav no Rīgas. Un vienā no pēdējām intervijām U11 pirmās vietas ieguvējas man teica: “Mēs sākumā nemaz nedomājām uzvarēt, tas vienkārši tā notika, jo mēs to ļoti gribējām. Tagad esam ne tikai uzvarētājas, bet vēl labākas draudzenes!”. Es domāju, ka pēc šādas atbildes vairs nevienam nav jautājumu par to, vai meitenēm tiešām ir vieta Grīziņā. 

Es tiešām ceru, ka 13. Ghetto Games sezonā nebūs neviens pasākums, kurā pietrūktu meiteņu komandas. Meitenes, jums jāaudzina savu raksturu – celiet augstāk savus sapņus, jo, ja jūs pašas to nedarīsiet, kurš tad to darīs?

Kā tieši meitenes varētu vairāk iesaistīties Ghetto Games?

Ja meitenes neredz sevi kādā no sporta veidiem, tas nenozīmē, ka viņas nevar darīt ko citu. Meitenes var dejot, piedalīties Ghetto Fight vai aktīvi darboties Ghetto Akadēmijā. Ghetto Lēdijas ir tās, kas uzspēlē futbolu pret džekiem, un pēc spēles prot būt īstas dāmas. Tās ir meitenes, kas pienāk un pasaka savas domas, viņas nebaidās tikt nosodītas. Četru gadu laikā es esmu redzējusi kā meitenes kļūst par īstām Ghetto lēdijām. Kā viens no piemēriem ir Aleksandra Sprugaine. Katru reizi, kad es satieku to spridzekli un redzu degsmi, kas gadu gadiem ir augusi, es apzinos, ka Ghetto ir vieta, kurā jaunieši ne tikai attīsta sevi fiziski, bet arī veido sevi par personību.

Dāmas, tiekamies 13. sezonā!