Domāju, ka nav noslēpums, ka tieši šī komanda ir iekarojusi Grīziņkalna ielu futbola atbalstītāju sirdis ar savu meistarības apveltīto un tehniski noslīpēto spēli, harismas piesātinātām personībām un emocijām, kuras komanda jau vairākus gadus mums dāvājusi līdz šim. Tiesa jāatzīst, ka šobrīd komanda ietur nelielu gavēni no ielu futbola, jo augot spēlētāju mīlestībai pret futbolu, katrs no leģendārās komandas spēlētājiem turpina attīstību savā futbola lauciņā. Atļaušos pačukstēt, ka šo komandu vai atsevišķus spēlētājus noteikti vēl redzēsim getiņa laukumos.
Ar ko tik izslavēta un leģendāra ir "Varakļāni" komanda?
-
Trīskārtējie "Ghetto Football" Superfinālu čempioni (2015, 2017, 2020);
-
Eiropas čempioni ielu futbolā (2016)
-
Vairākkārtējie iktrešdienas turnīru uzvarētāji;
-
Komandas sastāvā ir vairākkārtējie turnīru un superfinālu MVP;
-
Iepriekš arī Ghetto FC/Gvatar komandas spēlētāji;
-
Latvijas telpu futbola Virslīgas, Latvijas telpu futbola izlases spēlētāji un Polijas augstākās telpu futbola līgas spēlētāji;
-
Latvijas Pludmales futbola izlases spēlētāji.
-
Futbola klubu dibinātāji;
Pastāsti, kā Tev aizsākās futbola stāsts? Kā nonāci futbolā, cik gados sāki futbola gaitas un varbūt atceries pirmo futbola klubu kuru pārstāvēji?
Rinalds Zeps: "Ar futbolbumbu pie kājām jau esmu no dienām, kad vispār sevi atceros. Tēvs nopirka pirmo futbola bumbu, kad biju mazs un kopā gājām spēlēt uz piemājas skolas stadionu, kur nu jau nodibināju 3. līgas komandu un Varakļānos – pirmo reizi pastāvēšanas vēsturē ir sava ,,lielā,, futbola komanda. Pirmais nopietnais futbola klubs izņemot Varakļānu vidusskolas komandu – FK Viļāni."
Rolands Putāns: "Es augu ciematā, kur visi džeki darīja visu kopā. Vasarā spēlēja futbolu un basīti, ziemā - hokejs, slēpošana. Tad uz Aglonu, skolu kur es mācījos, atnāca pirmais futbola treneris - Sergejs Placinskis, tas laikam bija saistīts ar toreizējo Preiļu sporta skolu “Cerība”. Un mēs visi džeki uzsākām treniņus pie viņa. Treniņgrupa bija viena no sākumskolas klašu skolēniem līdz pat vidusskolniekiem, bet ar katru gadu, sākumā pat ar katru mēnesi grupa palika ar vien mazāka, līdz izveidojās kodols, kas patstāvīgi apmeklēja treniņus un piedalījās sacensībās. Uzsāku treniņus, kad mācījos 4. klasē, kad biju 10 gadus jauns. SK “Cerība” tagad - Preiļu BJSS ir pirmais klubs, kura vadībā es aizvadīju pirmās oficiālās spēles futbolā."
Matīss Babris: "Futbola bumbu ieraudzīju jau pirmajās dzīves dienās, jo tētis Imants tolaik bija futbolists un futbola treneris. Dzīves pirmos gadus dauzīju bumbu pa mājām un visur, kur pagadās, bet pirmais treniņš man bija 5 gadu vecumā ar vecākiem puišiem, jo tolaik nebija tik jaunu vecuma grupu, kā tagad. Tajā laikā tas bija sporta klubs “Cerība”, bet tagad vairāk pazīstams kā Preiļu BJSS."
Jānis Pastars: "Viss, kas saistīts ar futbolu, tad viss sākās pamatskolā ar starpbrīžu "futbola mačiem", kad ar vecākiem skolas biedriem dauzījāmies pa skolas laukumiem un dažreiz arī pa skolas telpām. Tā grūti pateikt cik gados sāku spēlēt, bet zinu, ka sāku trenēties Varakļānu skolas komandā un mani aizrāva spēles vienkāršība un prieks ko tas dod. Par savu pirmo klubu uzskatu "Varakļāni" komandu."
Romans Rožkovskis: "Noteikti var apgalvot, ka futbola gaitas ir sākušās pagalmā, kur ar puišiem dzenājām bumbu. Tajā laikā ar futbola laukumiem nebija tik labi kā tagad, un parasti spēlējām futbolu uz vieniem vārtiem, kur vārti bija vai nu divi gaismas stabi, vai arī metāla konstrukcija, uz kurām karināja veļu žāvēt. Aizgāju nodarboties uz futbola nodarbībām kādu 9 gadu vecumā Ventspilī. Ja pareizi atceros, tad Ventspils futbola skolu tajā laikā sauca “Ventspils Olimpiskā cerība”. Ventspilī principā arī nobriedu kā futbolists, tāpēc vienmēr būšu pateicīgs Ventspils futbola skolai un treneriem par ieguldīto darbu, īpaši pirmajam trenerim – Dmitrijam Kuzņecovam.
Miks Babris:"Pats esmu no Preiļiem, kur futbols vienmēr ir bijis Nr.1 sporta veids, vecāki lieli sporta fani un brālis Matīss jau tolaik nodarbojās ar futbolu. Man nebija variantu, ja mājās tik daudz futbola (un ne tikai) bumbu bija. Sāku trenēties jau bērnudārzā, kad diendusas vietā, brālis mani savāca no dārziņa un gājām uz sporta skolu, kur trenējos ar vecākiem bērniem. Tā arī spēlēju Preiļu BJSS, no 11 gadu vecuma klāt nāca pieredze un Latvijas čempiontituli jauniešu grupās pie SK Babīte, FK Tukums 2000 un JFC Skonto."
Renārs Pastars: "Futbola laukumos parādījos salīdzinoši vēlu, šķiet, ka gāju kādā 5. vai 6. klasē. Tika vākta komanda uz kaut kādiem skolu mačiem. Neatceros īsti kā, bet tiku komandā aizbraucām uz sacensībām, šķiet, ka ļoti slikti nospēlējām, bet āķis bija lūpā."
(Saruna turpinās pēc fotoattēla)
(No kreisās: Rinalds Zeps, Rolands Putāns, Jānis Pastars, Romāns Rožkovskis)
Un kā tagad ar futbola karjeru – kur spēlē, kā jūties un kādas ir tavas attiecības ar futbolu tagad?
Rinalds Zeps: "Futbols joprojām dzīvo līdz ar mani, tagad tikai kā hobijs darba dienu vakaros un kādā nedēļas nogalē. Ejot laikam uz priekšu, rodas citas prioritātes ikdienā, bet šim sporta veidam man vienmēr paliks vieta sirdī."
Rolands Putāns: "Šobrīd spēlēju telpu futbolu Latvijas augstākajā līgā, SK “Jēkabpils lūši” sastāvā, vasaras sezonu noslēdzu Preiļu BJSS sastāvā."
Matīss Babris: "Futbols vēl joprojām ir palicis sirdī. Tagad spēlēju telpu futbola klubā FC Petrow un vasarās pārstāvu savu dzimto klubu Preiļu BJSS 11:11 futbolā. Ik pa laikam uzspēlēju arī citus futbola paveidus (pludmales futbols,7:7 vai 8:8), tai skaitā piedalos arī Ghetto Football turnīros gan kā organizētājs, gan kā spēlētājs. Esmu uzsācis vadīt arī individuālās meistarības treniņus Ghetto Football sezonā Grīziņkalnā, kā arī vienkārši individuālos treniņus futbolistiem, kur palīdzu attīstīt viņu vājās vietas un nostiprināt trumpjus."
Jānis Pastars: "Telpu futbols (arī klasiskais futbols) nekad nav bijis mans darbs, tas ir tas ko man patīk darīt un ir devis man ļoti daudz dzīvē. Telpu futbols ir manas ikdienas liela sastāvdaļa, kā arī izbaudu un sekoju variākiem futbola paveidiem. Uz doto brīdi atrodos Polijā un spēlēju šeit telpu futbolu "Ekstraklasa" čempionātā.
Romāns Rožkovskis: "Diemžēl vai arī par laimi, futbols nav kļuvis par manu darbu, bet to nevar arī nosaukt par vienkāršu hobiju. Nezinu, vai tas būs pareizi un korekti, bet futbols man ir kļuvis par sava veida dzīves lietu, kurai tu veltu laiku, jo man tas nes gandarījumu. Šobrīd un pēdējos 6 gadus spēlēju Telpu futbolu, un šogad pārstāvu komandu FC PETROW/ JELGAVA. Pirms tam arī sanāca vairāk vai mazāk paspēlēt lielo futbolu, kur sākot no 15.gadu vecuma jau sāku spēlēt Latvijas 1.līgā."
Miks Babris: "Spēlēju telpu futbolu FC Petrow un Latvijas telpu futbola izlasē."
Renārs Pastars: "Jau vairākus gadus cenšos beigt aktīvas futbola gaitas, bet visu laiku kaut kā nesanāk. Ik pa laikam pie pieķeru sevi domājam:”Kāpēc? Kam man tas vajadzīgs? Futbols paņem tik daudz laika, utt.”, bet pēc kāda laika atkal attopies laukumā. Šķiet, ka futbols jau tik ilgu laiku ir manā dzīvē, ka ļoti gūti tā vienkārši to nolikt malā. Šobrīd vasasras sezonā nododos pludmales futbolam, kus BSC LAT komandas sastāvā startēju Latvijas-Igaunijas pludmales futbola čempionātā, bet ziemā jau otro sezonu pārstāvu FK Nikars vienību Latvijas telpu futbola virslīgā."
(Saruna turpinās pēc fotoattēla)
(No kreisās: Renārs Pastars, Rinalds Zeps, Matīss Babris, Romāns Rožkovskis)
Vai vari atsaukt atmiņā kā uzzināji par Ghetto Football un nonāci uz Grīziņa afalta?
Rinalds Zeps: "Uj, tas bija ļoti sen, ja nemaldos pirmais gads, kad vispār sākās Ghetto Football. Uzzinājām no Ghetto Basket pasākuma, ka būs arī futbols uz asfalta, tā arī izdomājām pamēģināt un nedaudz aizspēlējāmies (smejoties stāsta Rinalds)."
Rolands Putāns: "Par Ghetto futbolu es uzzināju no Varakļānu puišiem, kas arī mani pasauca komandā. Paldies Rinaldam Zepam, Jānim Pastaram un Renāram Pastaram."
Matīss Babris: "Uzzināju jau pašos pirmssākumos, jo interesēja visa veida futbols un vēlējos piedalīties. Atceros, ka bija kāds no pirmajiem izbraukumiem uz Daugavpili un vēlējos braukt uz turieni un piedalīties, diemžēl sakrita ar spēles dienu un netiku. Pirmo reizi uzspēlēju, kad jau biju uzsācis studijas Rīgā. Varētu būt, ka 2014. gadā. Bet par regulāru spēlētāju kļuvu 2016. gadā."
Jānis Pastars: "Visprecīzāk būtu teikt, ka draugu lokā uzzināju par tādiem ielu futbola turnīriem un vienreiz piedalījāmies, un tad pamazām ar katru nākošo nedēļu piedalīšanās kļuva par kalendārā ieplānotu pasākumu."
Romāns Rožkovskis: "Uz Grīziņa asfaltu uzspēlēt pasauca draugi. Komandas nosaukumu gan neatceros, bet Jānim Rudzītim gan ir jāpasaka paldies, ka to laik pasauca paspēlēt. Jau no pirmās dienas, kad ierados, man ļoti patika spēlēt uz Grīziņa asfalta. Uzreiz bērnību atmiņas.
Tad laikam kādā sezonā, ļoti gribējās uzspēlēt, bet komandu nevarējām savākt, un tad vienkārši atnācu viens uz Grīziņu un staigāju, kā pazudušais meklējot komandu, vai kādam gadījumā nevajag +1. Paveicās, uzspēlēju kopā ar Jāni Pastaru un Kristapu Kokinu. Tajā dienā mums arī izdevās pacelt turnīru. No tā brīža arī sāku spēlēt ar Varakļānu ielu futbola leģendām."
Miks Babris: "Biju LFF jauniešu talantu skatē, kur vienaudži no Rīgas teica, ka iet uz Ghetto Football turnīriem, sāku vairāk interesēties par to pasākumu vasarā, un pirmo turnīru aizvadīju, ja nemaldos, tad U16 vecuma grupā, kad pašam bija 14 gadi."
Renārs Pastars: "Šķiet, ka par getiņu pimo reizi uzzināju no kāda drauga, kurš bija kaut kur interneta dzīlēs pamanījis, ka tāds turnīrs notiek. Tad daudz nedomājot ar čomiem savācām blici un laidām pamēģināt, šķiet, ka tā bija pirmā vai otrā Ghetto Football sezona, kurā nospēlēju pirmo posmu un ja nemaldos, tad arī uzvarējām turnīrā."
(Saruna turpinās pēc fotoattēla)
(No kreisās: Antons Semeņaks, Edgars Gauračs, Rolands Putāns, Jānis Pastars, Rinalds Zeps, Mārtiņš Auziņš, Renārs Pastars, Viktors Sopirins, Beiraks Eivazovs)
Kāda ir Tava spilgtākā atmiņa līdz šim, kas saistīta ar Ghetto Football?
Rinalds Zeps: "Noteikti tās ir divas: Pirmā uzvara superfinālā un uzvara Eiropas čempionātā."
Rolands Putāns: "Uzvara Ghetto Football turnīrā 2015. gadā Varakļānu sastāvā."
Matīss Babris: "Tā varētu būt 2017. gada sezona, jo pašam tā bija super izdevusies un arī ar komandu uzvarējām superfinālā. Superfināls bija aizraujošs un vislabākās emocijas bija, kad guvu vārtus finālā un tajā mirklī sapratu, ka mēs uzvarēsim!"
Jānis Pastars: "Tādu vienu būtu ļoti grūti atcerēties. Foršu atmiņu ir daudz no ghetto pasākumiem varu pateikt pēdējā kurā biju, kad mūsu džeki uzvarēja olimpiādē 3x3 basketbolā. Biju ghetto kolizejā un ar visiem vēroju kā Lasmanis ielādē zelta punktu."
Romāns Rožkovskis: "Godīgi sakot, ir tik daudz gaišu un spilgtu atmiņu getiņā, ka diez vai varēšu kādu izcelt. Laikam pēc kādiem gadiem 30, kad būs atmiņas, ka esmu bijis neliela daļiņa no kuplās ghetto saimes, laikam šīm būs manas spilgtākās atmiņās no ghetto futbola."
Miks Babris: "Būšu netipisks visticamāk - tas bija 2019.gada vasarā, Grīziņkalnā, Eiropas Panna 1v1 čempionātā ietvaros. Ka ar mani spēlējās, čakarēja, apspēlēja, 100 veidos mānija (un vēl daudz ko citu darīja) topošais Eiropas un pasaules čempions Ahmed Rakaba Panna 1v1 futbolā. Tā mani čakarējis ar futbola bumbu nav neviens līdz šim. Paldies Ahmedam par īslaicīgo kaunu un doto lielo pieredzi."
Renārs Pastars: "Laikam jau pirmā uzvara superfinālā, atceros, ka ar čaļiem riktīgi gribējām uzvarēt un tikt uz Islandi. Pats brauciens arī ļoti labi palicis atmiņā. Un,protams, apbalvošanā uz laukuma mēs ieradāmies Asifa mersī, tas arī bija šiki."
(Saruna turpinās pēc video)
Un kā ir tagad, vairs tik bieži nemanām Tevi Grīziņkalna laukumos. Kāds tam iemesls? Un vai varam cerēt par atgriešanos laukumos, lai parādītu jaunajiem, kur vēži ziemo?
Rinalds Zeps: "Noteikti kādreiz vēl uzspēlēsim, bet jādod jaunajiem vieta. Kur vēži ziemo jau esam pierādījuši un parādījuši visiem, kam tas būtu jāzin (smejoties atbild Rinalds)."
Rolands Putāns: "Tam, ka vairs neplēšu kedas uz Grīziņa asfalta ir tas, ka esmu pārvācies no Rīgas uz Preiļiem, darbojos VUGD. Protams, kad skatos ghetto turnīrus ir nostaļģija. Varbūt kādu dienu būs kaut kas tāds sarīkots, ka varēs atgriezties ghetto kolizejā un uzspēlēt kādu maču."
Matīss Babris: "Esmu praktiski uz visiem Ghetto Football posmiem, bet šobrīd tos organizēju, nevis tajos spēlēju. Principiāli biju nolēmis 2021. gada sezonā nespēlēt, lai varētu pilnībā pievērsties organizēšanai. Protams, ka bija reizes, kad ļoti gribēju spēlēt, bet biju nolēmis par labu organizēšanai. Varbūt 2022. gada sezonā jāatgriežas uz asfalta un jāuzspēlē kādā no posmiem."
Jānis Pastars: "Iemesls vienkāršs - neesmu Latvijā. Domāju, ka noteikti vēl redzēsiet manas vecās kājas ghetto laukumos."
Romāns Rožkovskis: "Pēdējās divas sezonās bija aizvilkušās un beidzās praktiski vasaras sākumā, līdz ar to gribējās šo laiku pavadīt kopā ar ģimeni un atpūsties no futbola. Ļoti lielas cerības, ka šogad (2022) sezona noritēs raiti un beigsies laicīgi, līdz ar to pietiks laika gan ģimenei, gan atpūtai, gan getiņam. Protams, pie nosacījuma, ja mana sieva un meita mani laidīs."
Miks Babris: "Pats vēl jūtos jauns, tik ieklīdis pie vecajiem bukiem komandā. Apdomāsim par comebacku."
Renārs Pastars: "Kaut kā laiks sāk pietrūkt. Vajadzēja vairāk laika atvēlēt ģimenei, vairāk laika aizgāja darbos, visādos pasākumos, līdz ar to getiņam īsti nekas nepalika. Kaut kur manīju, ka šogad iespējams būs 30+ grupa, domāju, ka to noteikti šovasar iemēģināšu."
(Saruna turpinās pēc fotoattēla)
(Augšā: Matīss Babris,Renārs Pastars, pa vidu: Miks Babris, apakšā: Rinalds Zeps, Romāns Rožkovskis)
Un noslēgumā mazliet par motivāciju. Kāds būtu tavs ieteikums jaunajiem futbolistiem, kuri šobrīd nodarbojas ar futbolu un plāno saistīt ar to savu dzīvi, vai arī monētas otra puse – futbolists sāk domāt par karjeras beigšanu, jo domā, ka nespēs ar to pelnīt naudu vai radušās citas intereses?
Rinalds Zeps: "Pirmkārt, lai jau no bērnības būtu sapnis/mērķis. Ļoti daudziem futbolistiem šodien pajautājot "Kas Tu vēlētos būt? Vai kur spēlēt nākotnē?", viņi nevar atbildēt uz šo jautājumu. Tas nedaudz skumdina. Nezinu nevienu futbolistu, kurš spēlē Latvijas izlasē vai kādā labā ārzemju klubā un viņam nebūtu bijis liels sapnis par to bērnībā!"
Rolands Putāns: "Jaunajiem futbolistiem es gribētu teikt, lai spēlētu labā līmenī, vien ar treniņiem sporta skolā vai klubā nepietiek, ir jādzīvo ar futbolu 24-7, ir jātrenējas, jāsapņo, bumbai ir jākļūst par labāko draugu, visur kur tu ej, tev tai jābūt līdzi, jo katrs pieskāriens bumbai ir panākums tavai nākotnei. Bet, ja runa ir par spēlēšanas noslēgšanu, tad ar to nekad nevajag steigties, ja esi vesels un spējīgs skriet, tad ir jāspēlē jebkurā vecumā un līmenī, jo tā ir tā sirdslieta, ar kuru mēs izaugām un dzīvojam. Šīs emocijas var dot tikai futbols. Atgriezties spēlēt pēc pārtraukšanas ir pats grūtākais, un jo vecāks kļūsti, jo grūtāk, tieši šī iemesla dēļ ar šo lēmumu nevajag steigties."
Matīss Babris: "Es domāju, ka nav universālas receptes, ko darīt un ko nedarīt futbolistam, lai būtu veiksmīga karjera. Mans ieteikums būtu pēc iespējas vairāk strādāt ar bumbu, obligāti mēģināt attīstīt abas kājas, lai nav tā, ka piespēli un sitienu var veikt tikai ar vienu kāju. Pēdējos gados futbols kļūst arvien atlētiskāks, tāpēc noteikti ir jāattīsta spēks, ātrums un izturība."
Jānis Pastars: "Atbilde, manuprāt, ir vienkārša. Ja tev ir pilnīga pārliecība un redzējums, ka gribi spēlēt profesionāli, tad ej un daro to!"
Romāns Rožkovskis: "Nu ieteikums jau būtu viens – baudīt šo spēli. Skaidrs, ka katram ir savs dzīves stāsts, kādam sanāk realizēt sevi futbolā kā spēlētājam, kādam nē. Kā būs, neviens nevar pateikt, līdz ar to, ja ir vēlēšanās savu dzīvi saistīt ar futbolu, tad tas laiks, ko velti futbolam ir jābūt maksimāli efektīvam. Nevajag meklēt attaisnojumus, bet jāmeklē risinājumi kā kļūt labākam. Katram ir iespēja būt labam futbolistam. Cītīgi strādājot var sasniegt augstas virsotnes. Tāpēc ieteikšu laikam vienu – mazāk runāt un vairāk darīt."
Miks Babris: "Izbaudīt katru dienu uz un ārpus futbola laukumiem, komunicēt ar vairāk cilvēkiem, meistariem, entuziastiem, jo no katra var ko mācīties. Kas zina, varbūt rītdien šodienas iegūtā random informācija no viesnīcas darbinieka noderēs, zinot, ka sikspārņi ir vienīgie zīdītāji, kuri prot lidot."
Renārs Pastars: "Jaunajiem noteikti ieteiktu, ņemt pretī katru iespēju, piedalies, spēlē visur kur gribi un vari, tā var iegūt daudz labu paziņu un kontaktu, kas nākotnē noderēs."
Vēlos pateikt lielu paldies "Varakļāni" komandas puišiem, kuri tieši tāpat kā uz laukuma, arī šoreiz disciplinēti un ar atdevi laicīgi sagatavoja atbildes uz manis uzdotajiem jautājumiem. Kā arī lielu paldies vēlos pateikt Tev, jo ja esi ticis līdz šai rindkopai, tas nozīmē, ka šis raksts Tev licies interesants. Nākamo pirmdien parunāsimies ar vēl vienu ļoti zināmu komandu - "AAAA".